Vēsture

Rotary vēsture Latvijā līdz 1941.gadam

1928.-1940. gads

Idejas par Rotary klubu veidošanu Latvijā sākās jau 1928. gadā. Starptautiskā Rotary (RI) pārstāvji no Somijas un Beļģijas, bet visbiežāk inženieris Pauls Torvals (Paul Thorwall) no Helsinkiem bija bieži viesi gan Rīgā, gan citās Baltijas valstu galvaspilsētās. Šie parlamentārieši tikās ar Latvijas ietekmīgiem cilvēkiem, Latvijas Universitātes profesoriem – V. Voitu, A. Bērziņu, L. Adamoviču, F. Balodi un citiem.

RKvesture1

Pēc sagatavošanās darbiem, kas ilga četrus gadus, 1932. gada 22. martā tika nodibināts Rīgas Rotary klubs. Kluba prezentācija notika Romas viesnīcas restorānā Otto Schwarz.

RKvesture4 RKvesture3

Kluba dibinātāji: zvērināts advokāts M. Antons, bankas direktors A. Bērziņš, sludinājuma kantora īpašnieks V. Ivasks, linu tirdzniecības firmas īpašnieks E. Lasmanis, Senāta Civildepartamenta direktors o. Ozoliņš, fabrikas īpašnieks H. Rozenfelds un zvērināts advokāts V. Voits, kā arī RI pārstāvis no Tallinas profesors A. Pīps (A. Piip). Kluba biedru sastāvā bija Nacionālā teātra direktors A. Bērziņš, bijušais Valsts prezidents G. Zemgals, alus fabrikas “Livonija” direktors R. Caune. Saskaņā ar RI Statūtiem tika ievēlēts prezidents, sekretārs un valde.

Rīgas Rotary kluba prezidenti:

Mārtiņš Antons, zvērināts advokāts (1932. gada 22. marts-1933. gada 30. jūnijs),

Pauls Šūberts, Latvijas Konservatorijas profesors (1933. gada 1. jūlijs-1934. gada 30. jūnijs),

Hugo Celmiņš, Rīgas pilsētas mērs (1934. gada 1. jūlijs-1935. gada 15. oktobris),

Ludvigs Adamovičs, izglītības ministrs (1935. gada 13. novembris-1937. gada 12. maijs),

Mārtiņš Antons, zvērināts advokāts (1938. gada 12. maijs-1938. gada 29. jūnijs),

Valters Voits, zvērināts advokāts (1938. gada 29. jūnijs-1939. gada 1. augusts),

Jānis Lamsters, inženieris (1939. gada 1. augusts-1940. gada 17. aprīlis),

Mārtiņš Kalniņš, rūpnieks (1940. gada 17. aprīlis-līdz slēgšanai).

Klubs uzņemts RI 1933. gada 7. aprīlī kā 3585. Rotari klubs pasaulē. Par kluba uzņemšanu starptautiskajā Rotari kustībā liecina sertifikāts, kas saglabājies līdz pat mūsdienām.

RKvesture2

RKvesture5

Jebkuras organizācijas sekmīgu darbību un vērtību nosaka biedru sastāvs, tāpēc Rīgas RK tam veltīta liela uzmanību. “Klubs uzņem biedrus ar rūpīgu atlasi,” tā paziņoja ikreiz, kad tika uzņemts kāds jauns biedrs.

Jau pēc diviem gadiem klubā bija 70 biedru, bet nedaudz vēlāk pat 80-85 biedri. 1938.-1940. gadā sastādītā kluba biedru kartotēka liecināja, ka no 79 biedriem 22 bija rūpnieki, to vidū: ķīmiskās fabrikas īpašnieks M. Kalniņš, akmeņu rūpnīcas īpašnieks A. Kuraus, kuģniecības sabiedrības īpašnieks J. Zalcmanis, juvelieru firmas īpašnieks A. Štolcs, ogļu lieltirdzniecības uzņēmuma īpašnieks J. Švalbe, kartogrāfijas uzņēmuma īpašnieks P. Mantnieks, lieltirgotāji P. Putniņš, V. Kramers, F. Ķempelis, K. Veidemanis un citi.

Bija 23 firmu, uzņēmumu, banku u. c. iestāžu direktori, to vidu: Latvijas Kredītbankas direktors A. Bērziņš, Biržas bankas direktors .1. .1ilions, alus fabrikas “Livonija” direktors R. Caune, LETA direktors R. Bērzins, .’acionālā teātra direktors A. Bērziņš, Valsts Vēstures muzeja direktors -. Ginters, “Latvijas Loids” direktors E. Grapmanis, a/s “Tekstils” direktors A. Klurnbergs, a/s “V Ķuze” direktors J. Muške, a/s “Rigas Manufaktūra” direktors L Sepps, a/s “Angļu Eksports” direktors A. Šneiders, Centrālās savienibas “Turiba” direktors A. Zelmenis un citi.

RKvesture6 RKvesture7

No valdības locekļiem un augstākiem ierēdņiem var minēt izglītības ministru L Adamoviču, finanšu ministru L. Ēķi, ārlietu ministru V. Munteru, ministru bez portfeļa J. Lazdiņu, Rīgas pilsētas mēru H. Celmiņu, Rūpniecības un tirdzniecības kameras ģenerālsekretāru A. Zaltu, senatorus R. Alksni un K. Ducmani.

Liela dala kluba biedru bija juristi un zvērināti advokāti – M. Antons, A. Petkevics, A. Rūsis, v. Voits, notārs K. Sumbergs, Apgabala tiesas loceklis L. Brimmers un citi.

Klubā bija arī ārvalstu oficiālie pārstāvji Latvijā – Somijas sūtnis H. Pallins, Igaunijas sūtņi K. Mennings un pēc tam H. Rebane, Lietuvas sūtnis V. Vileišis, Spānijas pilnvarotais pārstāvis J. de Encio, ASV konsuls D. Hodgdons, Zviedrijas sūtnis P. Johansons, Dānijas pilnvarotais pārstāvis M. Langbergs, Čehoslovākijas sūtnis J. Lipa, Igaunijas ģenerālkonsuls H. Rozenfelds, Lielbritānijas konsuls J. Trants un citi.

Brīvo profesiju pārstāvji – žurnāla “Ekonomists” redaktors J. Bokalders, “Iaunāko Ziņu” redaktori J. Benjamiņš un A. Bērziņš, gleznotājs L. Liberts, operas solisti A. Kaktiņš un A. PriednieksKavarra, ārsti K. Skalders, 0. Vīksniņš un citi.

Ietekmīga bija arī augstskolu mācībspēku un zinātnieku grupa – astoņi profesori: F. Balodis, V. Purvīts, A. Tramdahs, A. Vītols, P. Snikers, P. Šūbets, M. Prīmanis (LU rektors) un L. Adamovičs; septiņi docenti, to vidū L. Slaucītājs, B. Bružs, A. Birznieks, P. Lejiņš u. c. Vidējās mācību iestādes pārstāvēja V. Olava Komercskolas direktors P. Radziņš.

Militārās aprindas pārstāvēja ģenerālis E. Kalniņš un pulkvedis G. Grīnbergs.

Klubā bija vairāki Arlietu ministrijas darbinieki – A. Bīlmanis, K. Zariņš, V. Salnais.

RKvesture8_1

Lai ari Rotari kustībā neeksistē iedalījums pēc tautības, ticības, rases vai citādi, kā liecina Rīgas RK precīzā statistika, trīs ceturtdaļas kluba biedru bija latvieši, ap 20 % bija latviešu korporāciju filistri, vācieši.

Rīgas Rotari klubam bija loti plaši starptautiskie sakari. Rīgas rotarieši ne vien viesojās un sadarbojās ar dažādiem Rotari klubiem visā pasaulē, bet ari savā darbības laikā uzņēma dažādas prominences no visas pasaules: 1933. gada augustā Rīgā viesojās starptautiskās Rotari kustības dibinātājs Pols Heriss, bet 1936. gada aprīlī – toreizējais RI prezidents Eduards DŽOllSOllS.

Ar Rīgas RK personīgus sakarus ir uzturējuši daudzi ārzemju diplomātiskā dienesta un biznesa aprindu pārstāvji.

RKvesture8_2 RKvesture9

RKvesture10 RKvesture11

Kluba sanāksmes notika regulāri reizi nedēļā Romas viesnīcas restorānā. Sanāksmes vienmēr sākās precīzi laikā. Pēc organizatoriskiem jautājumiem vienmēr tika lasīts referāts par kādu aktuālu tēmu.

Atsevišķos gadījumos notika izbraukuma sanāksmes, kad kluba biedrus savā uzņēmumā bija ielūdzis kāds no rotariešiem, piemēram, fabrikā a/s “Kvadrāts”, kurā strādāja rotarieši – akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs E. Magnuss un direktors F. Grencers, ari alus fabrikā “Livonija”, V. Ķuzes šokolādes un konfekšu fabrikā. Ķeguma spēkstaciju pēc kluba biedru, uzņēmuma vadītāju M. Roba un G. Feigmaņa ierosinājuma rotarieši apmeklējuši pat vairākkārtīgi.

Īpaša izbraukuma sēde notika 1934. gada 30. novembrī Ielgavā, kur vērienīgu uzņemšanu sarīkoja Jelgavas pilsētas mērs H. Štolcs. Šis vizītes uzdevums bija nodibināt draudzīgus sakarus ar Jelgavas sabiedrisko un saimniecisko aprindu pārstāvjiem un redzamākajiem vietējās pašvaldības darbiniekiem, lai sagatavotu labvēlīgus apstākļus Jelgavas Rotari kluba dibināšanai. Lai ari Rīgas RK izrādīja iniciatīvu un reāli piedāvāja konsultācijas un palīdzību, tomēr lidz 1940. gadam klubu Jelgavā nodibināt neizdevās.

1939. gada sākumā Eiropas rotariešu pārstāvis Baltijas valstīs un Rīgas Rotari kluba prezidents Valters Voits ierosināja dibināt Rotari klubu Liepājā, un jau martā sākās Liepājas Rotari kluba dibināšanas priekšdarbi.

RKvesture12

1939. gada 21. martā Liepājas pilsētas viesnīcā tiek parakstīti Liepājas Rotari kluba Statūti. Šajā procedūrā piedalās Rīgas Rotari kluba prezidents V. Voits un kluba sekretārs P. Lcjiņš,

1939. gada 3. augustā Liepājas Rotari klubu uzņem Starptautiskajā Rotari klubu Savienībā ar kārtas Nr. 5097, bet 1939. gada 4. novembrī notiek Liepājas Rotari kluba oficiālie atklāšanas svētki. Tajā pašā laikā Liepājā notiek Latvijas Rotari klubu prezidentu un sekretāru konference.

RKvesture13 RKvesture14

1939. gadā Liepājas RK bija 15 biedri. Arī Liepājas kluba sastāvu veidoja vadošie inteliģences un saimnieciskie vadītāji. Kluba priekšgalā atradās Liepājas Brīvostas direktors Gabriels Krišmanis. No brīvajām profesijām lielu vietu skaitu ieņēma ārsti: slimnīcas direktors Ringolds Čakste (pirmā Latvijas Prezidenta Iāņa Čakstes dēls), ķirurgs Gustavs Šillers un citi, no ierēdņiem nāca kluba biedri prokurors J. Strazdiņš, prefekts F. Šaberts, šoseju un zemesceļu departamenta Liepājas nodaļas galvenais inženieris F. Šalme un citi. Mazāk nekā Rīgas klubā bija pārstāvēti lielāko uzņēmumu īpašnieki un direktori.

Jau no pirmajām pastāvēšanas dienām Liepājas RK izvērsa aktīvu un enerģisku darbību. Uz daudzām Rotari organizācijām daudzās valstīs tika izsütita plaša informācija par jaundibināto klubu. Jau 1939. gada jūnijā Baltijas Rotari klubu konferencē piedalījās un uzstājās trīs Liepājas RK biedri (no Rīgas

piedalījās divi, no Tallinas – divi, no Helsinkiem – viens). Kā liecina intensīvā sarakste, Liepājas RK gribēja veidot sakarus ar Rīgas RK, bet rīdzinieki sākotnēji pauda piesardzīgu atturību.

1940. gada 2. aprīlī Liepājas Rotari klubs paspēja atzīmēt savu gada jubileju.

Tuvojās 1939. gada augusts, kad tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts. Rīgas RK sanāksmes tika izziņotas bez darba kārtības un referentu vārdiem. Izbraukumam uz Baldoni 1940. gada 12. jūnijā (piecas dienas pirms Latvijas okupācijas) pat nebija norādīts laiks un pulcēšanās vieta. Nepārprotami, ka labi informētie Rīgas RK biedri, kuru vidū bija valdības locekli, labāk nekā daudzi citi Latvijā varēja paredzēt tuvāko notikumu traģisko attīstību. Tādēļ pēdējo mēnešu un nedēļu sanāksmes bija konfidenciālas.

Pēdējā Rīgas RK sanāksme notika jau okupācijas apstākļos Romas viesnīcas lielajā zālē 1940. gada 26. jūnijā, Protokols par šo sanāksmi nav rakstīts. Pēdējais ieraksts kases grāmatā datēts 1941. gada 1. janvārī, fiksējot 1940. gada jūnijā uzrādītos nelielos uzkrājumus. Ar to ari klubs beidza pastāvēt.

Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšana un Latvijas okupācija un tai sekojošā vardarbīgā inkorporācija Padomju Savienībā 1940. gadā nesa posta dienas arī Rotari klubu biedriem. Gan Liepājas, gan Rīgas rotariešu aktivitāte tika vardarbīgi pārtraukta. Liepājnieki pat īsti nepaspēja ieskrieties, kad tos apturēja … 1940.11941. gadā – nepilna gada laikā – tika apcietināta gandrīz puse no Latvijas RK biedriem. Viņi savas pārliecības, turīguma un inteliģences dēļ mēroja tālo izsūtījuma ceļu, un lielākā dala no tiem mājās vairs neatgriezās, bet tie, kas vēl spēja atgriezties, savu piederību Rotari kustībai slēpa, jo pārdzīvotās šausmas spieda tā rīkoties. Viens no nedaudzajiem rotariešiem, kas pēc Sibīrijas atgriezās majās, bija Rīgas RK biedrs, ārsts Kārlis Skalders.

Otrais pasaules karš vardarbīgi pārtrauca Rotari kustību daudzās Eiropas valstīs. RI prezidents Valters Heds 1939. gada septembrī vēstīja: “Visas pasaules rotarieši ir satraukti un apbēdināti par kara izcelšanos Eiropā.”

Pirmskara periodā daudzi Rīgas RK biedri apmeklēja Rotari klubus ārzemēs, kā arī piedalījās visās RI rīkotajās konferencēs. Starptautiskos sakarus uzturēja un sekmēja dažādu periodisko izdevumu regulāra apmaiņa. Rīgas RK savu sanāksmju un citu norišu biļetenus (vācu valodā) izsūtīja 50 Rotari klubiem ārzemēs.

ROTARI KUSTīBAS ATJAUNOŠANA LATVIJĀ.

Zīmīgā veidā Rotari kustības atjaunošana Latvijā saistās ar Liepāju. Proti, Liepājas Pedagoģiskajā institütā par docentu strādāja mans kolēģis un draugs Eduards Daugats. 1957. gadā atgriezies Latvijā pēc Sibīrijas septiņpadsmit izsūtijuma gadiem, viņš beidza Latvijas Universitātes Vācu filoloģijas nodaļu, aizstāvēja kandidāta disertāciju un sāka strādāt Liepājā. Viņa vēstulē 1989. gadā man pirmo reizi parādījās vārds Rotari. Viņš rakstīja par Rotari aktivitātēm Skandināvijas valstis, ka igauņi gatavojoties atjaunot savu Tallinas klubu un ka to vajadzētu darīt arī mums. Zinādams par Eduarda sakariem ar Skandināvijas valstīm, kuru valodas viņš pieprot, iedomājos, ka viņš izraudzīts par uzticības personu Rotari atjaunošanai Latvijā. Vienīgais rakstu avots par Rotari man tolaik bija Latviešu konversācijas vārdnīca. Rotari ideja mani uzreiz sajūsmināja. Rakstīju Edžum, lai viņš ņem savā zinā Liepāju, es ņemšu Rīgu. Un tūdaļ ar saviem draugiem un domubiedriem – Māru Rikmani, Ausmu Leiko, Oļģertu Kraukli, Edgaru Imantu Siliņu – spriedām, kādas personas aicināt. Biju uzzinājis, ka kopš 1989. gada Rotari klubos var uzņemt arī sievietes. Tad nu šo iespēju izmantojām plašā mērogā: pirmajā Rīgas Rotari kluba sarakstā (1990) no 68 biedriem 17 ir sievietes. Cits citu ieteikdami, centāmies aptvert iespējami plašu profesiju loku. Tā, piemēram, profesoru Ilmāru Lazovski ieteica Ausma Leiko, profesoru Ēvaldu Ikaunieku – Edgars Imants Siliņš. Vairums bija inteliģences pārstāvji, jo bizness Latvijā, toreiz vēl PSRS sastāvā, pa īstam nebija sācis attīstīties: mums bija tikai divi biznesa pārstāvji: Arturs Dudars un Viktors Mūrnieks. Ar sirdi un dvēseli rotarietis bija operas diriģents Rihards Glāzups. Viņam loti patika tie pieci Rotari pamatprincipi, ko no konversācijas vārdnīcas biju izlobījis un savā versijā formulējis.

1. Raugi sevi un savu darbu pasaules kopumā. Tiecies pēc pilnības!

2. Cieni savu lidzcilvēku, viņa domas un darbus. Mācies klausīties! Tā ir visaugstākā māksla.

Liec vērā: katram cilvēkam ir Dieva paredzēta sava vieta, un nav augstāku un zemāku cilvēku un arodu.

3. Kop sevī darba tikumu un prasi to no citiem.

4. Kalpo savai un kopējai lietai nesavtīgi un atdevīgi.

5. Darbojies saskaņā ar sevi, pasauli un Dievu. Lai miers ir virs zemes un cilvēkiem labs prāts.

Šos pamatprincipus ierakstīju arī tolaik poligrāfiskā ziņā visai primitīvi drukātajās biedru

kartēs. Par tiem atzinīgi izteicās arī rakstnieks Alberts Bels. Vēlāk starptautiski atzītos četrus Rotari testa jautājumus no sava Iapānas brauciena mums pārveda Edgars Imants Siliņš.

Lai apzinātu bijušos rotariešus, ievietoju laikrakstā “Padomju Jaunatne” sludinājumu. Uz to atsaucās operas galvenais režisors Guntis Gailītis, kas bija paguvis kļüt par godabiedru kādā no ASV klubiem. Guntis mums necerēti iekrita klēpī kā dārga Dieva dāvana. Par vienīgo dzīvu palikušo 30. gadu rotarieti Kārli Skalderu, kura darbības dēļ mēs varējām klubu atjaunot, vēlāk uzzināja Ēvalds Ikaunieks.

RKvesture15

1989. gada nogalē Oļģerts Krauklis nejauši padzirdēja, ka Rīgā iebrauc zviedru rotarieši, lai veidotu Rotari kustību Latvijā. Stokholmas kluba pārstāvis Aksels Murajs acis vien iepleta, kad noliku viņa priekšā sarakstu ar apmēram 70 biedriem. Tas zviedriem bija visai satriecošs pārsteigums, jo Latvijas nenoteiktās finansiālās situācijas dēļ mūsu kluba tapšanu vajadzēja apmaksāt krusttēviem, un viņi bija gatavi finansēt tikai 35 locekļus. Tad nu radās kluba reducēšanas problēma. Par laimi, tā atrisinājās pati no sevis. Latvijai sākās lielo pārmaiņu laiks, dala inteliģences, piernēram, rakstnieks Alberts Bels vai komponists Imants Kalniņš, aktīvi iesaistījās politikā, citi nevareja citu iemeslu deļ atļauties vienu vakaru nedēļā regulāri ziedot klubam. Bet – kā jau sabiedrisko vētru laikā – diskusijas mūsu klubā bija visai vētrainas. Protams, starp mums nebija interfrontiešu, taču, par Latvijas nākotni domājot, Knutam Skujeniekam bija par ko strīdēties ar tādu krasu nacionālistu kā Visvaldi Brinkmani.

Mūsu pirmā sanāksme notika 1990. gada 5. maijā viesnīcā “Riga”, kas uzcelta bijušas Hotel de Rome vietā, kur 30. gados pulcējās Rīgas Rotari klubs. Pec tam vairākas sanāksmes notika lielā šauribā pie arhitektiem, bet tad Oļģertam Krauklim izdevās mūsu rīcībā dabūt brīnišķīgo Maikapara villu (toreizējā Anrī Barbisa ielā): tā skaitījās valdības rezidence, un to mums izgādāja Augstākās padomes administrators Edgars Riekstiņš, kļūdams ari par mūsu kluba biedru. Jauks šeit bija Ziemassvētku sarikojums, kurā koncertēja pianiste Iautrite Putniņa un kluba biedrs vijolnieks Andris Baumanis, bet Valda Grēviņa dzeju lasīja leģendārās aktrises Marijas Leiko brāļa mazmeita Ausma Leiko. Es uzstājos ar fragmentiem no manis atdzejotās “Bhagavadgītas”. Laikmeta degpunktā, šķiet, trāpīja rindas “Labāk paša likums trūcīgs nekā cita likums pildīts: savai esmei atbilstošu darbu darot, grēkā nekrit”. Šādi Ziernassvētku sarīkojumi kļuva par tradīciju. Velāk, nodibinoties citiem klubiem Latvijā, tos pamīšus organizeja Rīgas klubi kā Latvijas Rotari koppasākumu.

RKvesture16

Enjoy Rotary – “Gūsti prieku Rotari!” bija toreizējā RI prezidenta Hjū Ārčera (Hugh Archer) izraudzītais Rotari sauklis. Atbilstoši tam es viņu “bornbardēju” ar vēstuli par topošo Rīgas Rotari klubu, uzsvērdams, ka šajā juku laikā, kad Latvijā plosās zvērigs laupītājkapitālisms, par kluba svarīgu mērķi uzskatu kultūras stiprināšanu, To pašu teicu arī, uzstādamies Manheimas Rotari klubā 1990. gada vasarā. Kad 1991.gada jünijā tika atjaunots Tallinas RK, 1990. /91. gada RI prezidents Paulo Kosta (Paulo V C. Costa) mani sveica kā vecu paziņu, uzdāvādams krūšu nozīmi ar savu moto Honor Rotary with faith and enthusiasm –

“Godini Rotari ar ticību un degsmi”.

Kluba tapšanas stadijā, kad bijām vel brīvi no Rotari starptautiskām saistībām, galvenā vēriba tika veltīta kluba iekšējai dzīvei: lai tā būtu iedvesmojoša un interesanta. Tajā pašā laikā centāmies to pieskaņot vispārējām Rotari prasībām, jo drīz vien sanēmām Rotari konstitūciju, ko tulkoju latviski. Radās pirmie ārzemju kontakti. Pirmā bezdelīga bija Miervaldis Ianševics no ASV, ar kura iniciatīvu vēlāk tapa pats lielākais Rīgas Rotari kluba projekts.

1991. gada jūnija beidzamajā sēdē nodevu prezidenta amatu Oļģertam Krauklim. Prezidenta ķēdes vel nebija, uzliku viņam galvā Iāņu vainagu, nodziedot: “Krauklīts sēž ozolā, zelta kokle rociņā” un “Ai Iāniti, Dieva dēls, tavu platu cepurīti: visa plata pasaulīte apakš tavas cepurītes”.

Pec trim gadiem, 1994. gadā, sākās ari Liepājas kluba atjaunošanas rosība, un 1996. gada 14. maijā klubs tika svinīgi atjaunots. Rotari kustība Latvijā vērsās plašumā – tajā pašā gadā nodibinājās Kuldīgas, Rīgas Hanzas, Valmieras un Rīgas Rīdzenes klubs.

Valdis Bisenieks,
Rīgas Rotari kluba atjaunotājprezidents
Advertisements