Manā Dzimtenē

Pār aizaugušiem kara laukiem gulbji

slīd klusējot zem gubu mākoņiem

pār zemi, pirmos ziedos saplaukušu –

lūdz piedošanu lauztiem likteņiem,

kas saguluši zemes klēpi vēsā.

Varbūt to elpa trīs vēl apšu lapās,

vai vakarvēsmas glāstā pieskaras?

Dun sāpes vētras laikā viļņu bangās,

bet liedagā žūst skumju asaras

par tiem, ko gaidīja,

kas nepārnāca.

Ne izstāstīt, nedz aizmirst katru stāstu,

kas dzīvā asins lāsē pulsējis…

Kalst izpostītu dzimtu kokos zari,

bet zeme vienīgā šī latvietim:

to, kaut vai tikai domās,

baltu turēt.

/Sarma Upesleja/